Pašā sākumā, kā jau visos stāstos, smirdīgais dīķis nemaz nebija. Bija maza ne pārāk skaista sūkņu mājiņa. Neuzkrītoša, klusiņām darīja savu darbu. Neviens nenojauta, ka mazā mājele ir sava veida unikums. Kaut kad sensenos laikos Rīgas ūdens bija pamanījies to nepārņemt savā bilancē, un tādējādi pašvaldības pienākums nodrošināt iedzīvotājiem kanalizāciju bija veiksmīgi nogrūsts privātam kantorim, kas sapņoja tikai par vienu – tikt no šīs mājeles vaļā.
Diemžēl, kā jau viss labais pasaulē, mājele sāka iet uz galu. Un ik pa laikam, lai cilvēkiem nebūtu garlaicīgi, sāka slēgties ārā. Tad arī sāka rasties pirmie dīķa aizmetņi. Tikai maza peļķīte, tikai uz dienu vai divām, bet gandrīz kā mazās kobriņas, jau indīgi dzeļ, piedodiet, smird…
Tai brīdī vēl mazo mājeli kūrēja iestāde, kas saucās Māju serviss KSA. Tolaik šiem vēl viss nebija noriebies līdz kaklam (lasi – kāds droši vien vēl maksāja) un mājeles sūknis nebija nolaists līdz kliņķim, tāpēc viņi relatīvi pozitīvi reaģēja uz telefona zvaniem ar lūgumu smirdīgās kobriņas likvidēt.
Taču gāja laiks un vecā, ne pārāk gribētā līgava sūkņu mājeles izskatā KSA sāka besīt. Tas bija acīmredzami un ausīm dzirdami. Ļaudis uz izsaukumiem ieradās vēlāk, trubas otrā galā balsis kļuva nepacietīgākas un nervozākas. Gan jau kādu brīdi vēlāk parunāsim sīkāk arī par šo kantori. Bija skaidrs, ka KSA no šī pasākuma cenšas tikt vaļā.
Šī gada pavasarī sūknis beidzot nomira pavisam, lai vieglas tam smiltis. KSA vēl vilka savu nastu, šad tad pēc vairākkārtējiem zvaniem braucot un izsūknējot 6 māju saražotos mēslus ar garu trubu un pagaidu sūkni uz tuvējo 50 metru attālo aku, kas gāja pa taisno pilsētas kanalizācijā. Tuvējās mājas iedzīvotājus un netālās viesnīcas Karavella viesus, protams, nevarēja apskaust, jo smaka sūknēšanas laikā bija sevišķi sulīga. Taču pēc šāda pasākuma akas 2-3 negāja pāri malām.
Tad kāds no mājas iedzīvotājiem izsauca municipālo policiju, jo, redziet, pretīgi smird. Varētu teikt, iecirta cirvi sev kājā, ar ko arī viņu apsveicam. Līdz tam, ka pēc tam varētu vispār nekas vairs netecēt prom, vai tecēt dīķī daždesmit metrus tālāk, viņš acīmredzot neaizdomājas. Tas noteikti bija viens no pēdējiem punktiem KSA pacietības kausā un 30. septembrī pienāca viņu laimes diena. Viņi (nezinu diemžēl juridiskās fineses) beidza šo mājeli apsaimniekot. Šajā brīdī peļķe pārgāja jaunā kvalitātē.
Rīgas ūdens avārijas dienests, uzzinot, ka zvana no Katrīnas dambja, mēdz vienkārši nolikt klausuli. Vai nav brīnišķīga attieksme pret pilsētas iedzīvotājiem?
Turpinājums sekos…
